LU Madonas filiāles absolvente Diāna Dzērve: Īstais brīdis ir tagad!

Es esmu Diāna Dzērve. Nu jau ar lepnumu varu teikt – jauna un ambicioza pirmsskolas izglītības skolotāja, kura strādā Gulbenes 2. pirmsskolas izglītības iestādē “Rūķītis.”

Uzsākt studijas mani pamudināja iekšējs, sen aizmirsts sapnis, kas ik pa laikam lika par sevi manīt. Vienmēr zināju, ka vēlētos pamēģināt, taču vienmēr atradās iemesli, kāpēc šis it kā nebija piemērots brīdis. Tā tas turpinājās līdz 2023. gada augustam, kad ierados Madonā uz uzņemšanu studijām. Tur mani sagaidīja smaidīgā, laipnā un iedvesmojošā filiāles vadītāja Lolita. Pateicoties iespējai studēt tuvāk mājām, sapnis kļūt par skolotāju kļuva iespējams.

Par sava kvalifikācijas darba tēmu izvēlējos “Literārie darbi kā emociju atpazīšanas un nosaukšanas prasmju veicinātājs 3 gadus veciem bērniem”, darba zinātniskā vadītāja – docētāja Alīna Jofe-Bordjakovska. Temata izvēle nebija nejauša – tas mani vienmēr ir uzrunājis. Vēlējos izprast vairāk par emocijām, to nozīmīgumu un saistību ar bērna attīstību un labklājību. 

Agrāk par šo tēmu daudz nerunāja, taču laikam mainoties, ir mainījusies arī sabiedrība kopumā. Par emocionālo inteliģenci tiek runāts arvien vairāk, un tā apzināti tiek veicināta, mācot bērnam atpazīt, pārvaldīt un regulēt savas emocijas. Emocijas bērnā ir kā laikapstākļi – ja viņš nemāk tās nosaukt, iekšā vienkārši “plosās vētra”. Kad bērns iemācās teikt: “manī ir dusmas” vai “es jūtos bēdīgs”, viņš iemācās ieslēgt gaismu savā iekšējā pasaulē - saprast sevi un apkārtējos.

Ņemot vērā manu veikto pētījumu pedagoģijas jomā, vēlos īpaši izcelt šos divus secinājumus:

• Emociju atpazīšanas un nosaukšanas prasmes ir pamats emociju pašregulācijas prasmju attīstībai, kas savukārt ir būtiska cilvēka psiholoģiskajai un sociālajai labklājībai, palīdzot konstruktīvi risināt konfliktus, mazināt impulsīvu un agresīvu uzvedību, palīdzot iekļauties sabiedrībā un mazinot iespējamos mobinga riskus, tādējādi kļūstot par preventīvu instrumentu mobinga izskaušanai. 

• Pētījuma noslēgumā tika secināts, ka literārie darbi ir vērtīgs instruments ar kura palīdzību iespējams raisīt bērnā emocionālu reakciju jeb identificēšanos ar literāro darbu tēliem. Tas veicina bērna izpratni par dažādiem pārdzīvojumiem un piedzīvotajām emocijām. 

Pamatojoties uz šiem secinājumiem, no pētījuma izriet divi praktiski ieteikumi, kas var atbalstīt bērna emocionālo attīstību jau agrīnā vecumā: 

1. Māciet bērnam saprast un pārvaldīt emocijas jau pirmsskolā, lai skolas vecumā nebūtu jārisina mobinga sekas! 

2. Lasiet bērniem pasakas un stāstus, pārrunājiet tajos atspoguļotos notikumus un emocijas!

Izstrādājot kvalifikācijas darbu lielākās grūtības bija saplānot savu laiku – tipiska studenta atbilde (smaida). Viss pārējais bija pieejams - gan studiju biedru atbalsts, gan darba vadītājas padomi, gan ģimenes ticība tam, ka viss tiks paveikts laikā un ar pilnu atdevi. Filiāles vadītāja patiesi rūpējās par mums – sniedza padomu, interesējās, vai nav nepieciešama palīdzība, sūtīja iedrošinošas ziņas. Arī es pati zināju, ka visu izdarīšu, jo studiju process man spilgti atgādināja, cik mērķtiecīga es patiesībā esmu. Turklāt, pēc vasaras ceļojuma uz Maltu, es aktīvi sāku izstrādāt savu kvalifikācijas darbu, jo biju guvusi sev nepieciešamo enerģiju. 

Saņemot kvalifikācijas darba vērtējumu “teicami”, jutos gandarīta, taču mans pedantisms nostrādāja zibenīgi – es varēju labāk! Un patiesi, vienmēr var labāk. Vai es izdarīju visu iespējamo? Nē. Taču, atskatoties un analizējot paveikto, saprotu, ka darbā biju ieguldījusi milzum daudz enerģijas, kas kopumā atmaksājās.

Runājot par nākotnes plāniem, vēlos nedaudz atvilkt elpu, iedvesmoties, veltīt laiku ģimenei un saviem hobijiem, iespējams, īstenot kādu sen lolotu sapni. Vai mans studiju ceļš ir noslēdzies? Gribētu teikt, ka jā, taču, zinot sevi, es tam īsti neticu (smaida). Manī ir daudz jaudas, vēlmes mācīties un kļūt par savas labākās versijas radītāju.

Jau kopš 12 gadu vecuma esmu aizrautīga grāmatu lasītāja – daiļliteratūra ir daļa no manas dzīves jau gandrīz 16 gadus. Tāpat deja vienmēr ir bijusi manas dzīves sastāvdaļa: bērnībā izmēģināju praktiski visu, ko mazpilsēta spēj piedāvāt: sporta dejas, līnijdejas, hip-hop un tautiskās dejas. Pieaugušā vecumā dejoju tautiskās dejas, un, lai gan nedaudz vairāk kā pirms gada šo vaļasprieku noliku malā laika trūkuma dēļ, iespējams, drīzumā atgriezīšos uz skatuves – jo tur jūtos kā zivs ūdenī! Šobrīd ikdienā izvēlos citu kustību veidu – apmeklēju sporta zāli, vasarā labprāt izbraucu ar velosipēdu, galvenais, lai tas notiktu kopā ar ģimeni. Labprāt plānoju dažādus izbraucienus gan tuvākus, gan tālākus, jo ļoti vēlos redzēt pasauli un parādīt to saviem bērniem. Šī gada apņemšanās ir izmēģināt ko jaunu un papildināt sev tīkamo aktivitāšu klāstu ar jauniem piedzīvojumiem.

Noslēgumā vēlos pateikt sirsnīgu paldies docētājiem, kvalifikācijas darba vadītājai Alīnai Jofei-Bordjakovskai, studiju biedriem, ģimenei, kolēģiem, Madonas filiāles vadītājai Lolitai. Kopā ar jums šis ceļš bija vieglāks un smiekliem bagāts! 

Atskatoties uz to, kāda studijas uzsāku un kāda absolvēju, jūtu patiesu prieku! Ne tikai par akadēmiskajām zināšanām, bet arī personības izaugsmi kopumā. Manī ir augusi pārliecība par sevi. Neskaitāmās uzstāšanās, darbu prezentēšanas un aizstāvēšanas sākotnēji var šķist mokošas, taču tās patiesībā sagatavo turpmākajam ceļam. 

No visa, ko esmu pieredzējusi studijās un dzīvē, gribu nodot vienu atziņu: Visiem, kas baidās un gaida ĪSTO BRĪDI – īstais brīdis ir tagad!

Pateicos, Diāna, par dalīšanos ar savu iedvesmojošo stāstu un vērtīgajām atziņām! Jūsu paveiktais atstāj spilgtu nospiedumu LU Madonas filiāles vēsturē, parādot jaunās paaudzes radošumu, mērķtiecību un apņēmību. Novēlu, lai šī pieredze pavada jūs turpmākajos izaicinājumos un iedvesmo sasniegt vēl vairāk!

Lolita Kostjukova

LU Madonas filiāles vadītāja