LU konference
"Dzīve man divas reizes piedāvāja iespēju strādāt par pirmsskolas skolotāju. Pirmajā reizē nobijos un atteicos, taču, kad piedāvājums izskanēja otro reizi, nolēmu – aiziet, lai notiek! Šodien droši varu teikt, ka esmu savā īstajā vietā!
Mana kvalifikācijas darba tēma bija “1,5–2 gadus vecu bērnu adaptācijas sekmēšana pirmsskolas izglītības iestādē”, darba zinātniskā vadītāja – docētāja Ilze Kricka. Šo tēmu izvēlējos, jo ikdienā, strādājot ar jaunākā vecumposma bērniem redzēju, cik emocionāli smags ir adaptācijas periods bērniem, kuri pirmo reizi atstāj mājas vidi. Darba procesā saskatīju problēmu – trūkst vienotas sistēmas un konkrētu paņēmienu, kā šo pāreju padarīt bērnam maigāku. Vēlējos izpētīt, kādi pedagoģiskie paņēmieni un sadarbība ar vecākiem visvairāk palīdz bērnam ātrāk iejusties un justies droši jaunajā vidē.
Pētījumā secināju, ka veiksmīgas adaptācijas atslēga ir individuāla pieeja un pakāpeniskums. Bērna emocionālā drošība nostiprinās ievērojami ātrāk, ja pirmajās dienās tiek saglabāti mājās ierastie rituāli. Uzskatu, ka šo tematu būtu vērtīgi pētīt plašāk - novadā vai pat valsts mērogā, lai izstrādātu vienotas vadlīnijas, uz zinātnisko literatūru balstītas vadlīnijas sekmīgākai adaptācijai visās Latvijas pirmsskolās.
Lielākais izaicinājums studiju laikā bija emocionālā slodze un laika plānošana. Tā kā pētīju adaptācijas procesu, man bija jābūt maksimāli klātesošai darbā ar bērniem, kuri pārdzīvoja šķiršanos no vecākiem, vienlaikus saglabājot pētnieka objektivitāti, veicot novērojumus un fiksējot datus. Grūtības sagādāja arī jaunākās zinātniskās literatūras pieejamība par agrīno bērnību, jo mūsu novada bibliotēkās šis tēmas jaunāko grāmatu nav daudz. Tomēr nepieciešamo literatūru ieguvu Rīgā, Latvijas Universitātes bibliotēkā. Nogurumu pārvarēt palīdzēja ģimenes atbalsts un apziņa, ka mans darbs palīdzēs mazajiem audzēkņiem justies drošāk un labāk. Pat brīžos, kad darba apjoms šķita nepārvarams, vēlme atrast risinājumus neļāva padoties.
Kvalifikācijas darba vērtējums “teicami” man sniedza milzīgu atvieglojuma un gandarījuma sajūtu. Pirms aizstāvēšanas satraukums bija ļoti liels, taču šis vērtējums man nav tikai atzīme – tas ir apliecinājums tam, ka esmu izpratusi bērnu vajadzības un spējusi tās pamatot zinātniski. Tas dod pašpārliecību un drošību turpmākajā profesionālajā darbā. Panākumus nosvinēju kopā ar saviem mīļajiem, jo šis sasniegums ir arī viņu atbalsta rezultāts!
Šobrīd mans galvenais mērķis ir praktiski pilnveidoties un ieviest pētījumā gūtās atziņas ikdienas darbā pirmsskolā. Nākotnē plānoju turpināt izglītoties, jo studijas Madonas filiālē man iemācīja, ka pedagoģijā apstāties nedrīkst – ir nepārtraukti jāseko līdzi jaunākajām tendencēm.
Studijas uzsāku LU Cēsu filiālē, taču drīz vien sapratu, ka loģistikas un laika plānošanas ziņā tas ir liels izaicinājums. Pēc pirmā semestra pieņēmu lēmumu pāriet uz LU Madonas filiāli, un tas bija labs lēmums. Studijas bija tuvāk dzīvesvietai, ceļā pavadīju mazāk laika, kā arī studiju grafiks bija ērtāk pielāgojams darbam pirmsskolā. Šī pieredze man mācīja, ka nevajag baidīties mainīt apstākļus, ja tas palīdz sasniegt savu mērķi.
Topošajiem studentiem es ieteiktu rūpīgi izvērtēt savus resursus un jau sākumā izvēlēties sev piemērotāko studiju vietu. Taču, ja jūtat, ka nepieciešamas pārmaiņas – rīkojieties! Un pats galvenais – nekad nav par vēlu sākt darīt to, ko vēlas tava sirds!"
Vita, pateicos Jums par atklāto stāstījumu! Jūsu pieredze, drosme pieņemt lēmumus un vēlme padziļināti izprast bērna vajadzības ir nozīmīga liecība tam, kādu vērtību studijas Madonas filiālē devušas saviem absolventiem. Novēlu, lai iegūtās zināšanas un pārliecība turpina stiprināt Jūsu profesionālo darbību un iedvesmo arī turpmākos soļus izglītības jomā!
Lolita Kostjukova
LU Madonas filiāles vadītāja
 Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes īsā cikla profesionālās augstākās izglītības studiju programmas “Pirmsskolas skolotājs” LU Madonas filiāles 2026. gada ziemas absolventi un Jaungulbenes pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte” skolotāju.){kind=link}